Nedēļas nogale bija drūma, un es jutos kā izspiests citrons. Pēc piecām darba dienām birojā, kur visu laiku skatos uz ekrāniem un cenšos izpildīt termiņus, prāts lēnām kļuva par putru. Man pietika tikai divu stundu miega, kafija vairs nepalīdzēja, un es gribēju vienkārši izslēgt smadzenes.
Sēžu pie datora, pārskatu atvērtus, bet acis klīst pa logiem. Nejauši uzpeldēja reklāma par kādu online kazino – tādu kā pilsētas spīdīgu karti, kur sola laimēt. Sākumā nodomāju: "Nē, tas nav man." Bet skumjš vakars, tukša istaba un vēlme pēc neliela piedzīvojuma darīja savu. Es nospiedu reģistrācijas pogu, iemaksāju desmit eiro – tikai, lai saprastu, kā tas viss darbojas.
Pirmās minūtes bija juceklīgas. Spēlēju parastus slotus, vispār neko nesaprotot. Zaļi, zili, sarkani simboli, skaņas efekti, un mans konta atlikums lēnām kusa. Nesaku, ka bija briesmīgi, bet tomēr kaut kā skumji. Tad pamanīju spēli ar rokenrola nosaukumu, kur vajadzēja griezt vinču un kolekcionēt vecas automašīnas. Tas bija vienkārši, un man patika. Pēc laika es sāku uztvert noteikumus, un ar katru griezienu man kļuva interesantāk. Un tad, pilnīgi negaidot, es uzvarēju – nevis milzīgu summu, bet kādus četrdesmit eiro. Mana sirds nodrebēja. Tajā brīdī es sapratu, ka ir tāda īpaša sajūta – kad viss nostājas savās vietās, kad laiks apstājas un tu vienkārši smaidi. Šo sajūtu es sev nosaucu par vavsda (https://egeunisk.org).
Vēl vairākas stundas pavadīju pie spēles, bet ne jau mantkārības dēļ. Man vienkārši patika mierīgais azarts, iespēja pašam izvēlēties likmes lielumu un vērot, kā veicas. Dažreiz es uzvarēju 5 eiro, dažreiz zaudēju 7, bet kopumā vakara beigās biju mīnusā tikai par desmit centiem. Ar to pietika, lai es justos kā uzvarētājs. Īpašs bija brīdis, kad uz ekrāna parādījās kombinācija, par kuru es nebiju pat sapņojis – trīs vienādi simboli pirmajā rindā, divi otrajā, un nopelnīju astoņdesmit eiro. Tajā naktī es sapratu, ka azartspēles var būt patīkams piedzīvojums, ja tu tām pieej saprāts.
Nākamajā dienā pastāstīju savam kolēģim Edgaram, kurš vienmēr smejas par tiešsaistes kazino. Viņš sāka runāt par bankrotu un bezatbildību, bet es viņu apturēju: "Klau, vavsda ir nevis naudas mašīna, bet gan noskaņojums. Tu neej tur pelnīt, tu ej tur pēc emocijām. Vajag tikai zināt, kad apstāties." Edgars palocīja uzacis un teica, ka izklausās ticami. Man likās, ka es viņu pārliecināju, jo tā ir patiesība. Es pavadu savu dzīvi starp tabulām un grafikiem, kur viss ir izmērāms un paredzams. Bet kazino man ir kā maza spēle ar nezināmo – ne vienmēr patīkama, bet vienmēr aizraujoša. Viss, kas notiek tur, ir īsts un taustāms, pat ja tas notiek virtuāli.
Protams, man ir draugi, kuri kategoriski nosoda azartspēles. Viņi saka, ka tā ir tikai liesma, kas apdedzina kabatu. Iespējams, viņiem ir taisnība, bet tikai tad, ja zaudē kontroli. Es pats sev nosakšu robežu – nekad netērēju vairāk kā divdesmit eiro mēnesī. Tas ir kā kino vai koncerts, tikai ar interaktīvu elementu. Katru reizi, kad Ieslēdzu kādu spēli, es atceros savu pirmo uzvaru un to īpašo sajūtu, ko es nosaucu par vavsda. Šī sajūta nav izmērāma naudā, bet tā paliek atmiņā.
Reiz mēģināju saprast, kāpēc cilvēki vispār spēlē. Pētīju sevi un savus refleksus. Kad esmu noguris vai drūms, es neeju uz kazino. Bet, kad esmu labi noskaņots un vēlos nelielu izaicinājumu, es iegriežu spēli. Man patīk vērot, kā ruletes rats vai spēles mašīnas ritenis maina savu ātrumu, kā skaitļi uz ekrāna kļūst spilgtāki. Tas atgādina to mirkli, kad agrā bērnībā ar tēvu spēlējām kārtis – nevis uz naudu, bet uz tāfelītēm. Sajūta, ka tev sanāk, ka tev ir iespēja gūt panākumu, ir spēcīga. Vavsda ir kā, piemēram, tāds iekšējais signāls, ka šodien esi īpašs. Es to saku tikai par savu personīgo pieredzi – citiem var būt savādāk.
Vēlāk es ievēroju, ka man patīk spēlēt tikai tad, kad esmu mierīgs. Kopš tā vakara esmu spēlējis vēl aptuveni desmit reizes. Divas reizes esmu zaudējis duci eiro, bet četras reizes atgriezos ar peļņu. Nekad džekpots nav krities, bet man tas arī nav vajadzīgs. Man pietiek ar lielo prieku, kad uz ekrāna parādās numuri, kas kaut ko nozīmē tikai man. Es smejos par sevi, ka pirms tam neesmu izmantojis šo iespēju, lai atpūstos no reālajām raizēm. Bet tagad es zinu savu mēru. Tāpēc mans ieteikums ir vienkāršs: ja nolemjat pamēģināt, nosakiet maksimālo budžetu un spēlējiet tikai ar to. Paturiet prātā, ka vavsda nav tikai vārds – tā ir attieksme. Un, ja jums paveiksies atrast savu vavsda, jūs sapratīsiet, par ko es runāju.
Noslēgumā gribu teikt, ka šis vakars man bija īsts atgādinājums, ka pasaulē vēl ir lietas, kuras nevar aprēķināt excel tabulās. Man ir trīsdesmit pieci gadi, un es nekad neesmu bijis liels piedzīvojumu meklētājs. Bet tomēr neliela azarta deva man atgrieza ticību, ka dzīve ir pilna ar pārsteigumiem. Ne jau nauda ir galvenais, bet pati spēle, tās ritms, tas svētku mirdzums. Un pats labākais, ka varu atgriezties jebkurā vakarā, kad vien vēlos, savā mājas stūrī, un atkal izjust to mazo, siltu uzmundrinājumu. Ja kāds man pirms diviem mēnešiem teiktu, ka es kļūšu par online kazino fanu, es pasmietos. Taču dzīve pārsteidz. Tagad es esmu mierīgāks, jo zinu, kā atpūsties citādāk. Un mans mīļākais vārds šobrīd ir vavsda – tas vienmēr ir noslēpums par to, ka laimes mirkļi nāk negaidīti.